Izcilā latviešu režisora Jāņa Streiča aiziešana mūžībā ir skārusi daudzu sirdis visā Latvijā. Viņa meita Viktorija Streiča-Jakstiene sociālajos tīklos ir dalījusies ar emocionālu un atklātu vēstījumu par tēva pēdējo gribu.
Režisors savu aiziešanu bija pārdomājis līdz detaļām, vēloties, lai atvadīšanās brīdis būtu tieši tāds, kādu viņš to pats bija iecerējis. Ģimene šo laiku vēlējās pavadīt klusumā un mierā, taču tagad ir gatava pastāstīt plašāk, lai kliedētu neskaidrības.
Tēva pēdējā griba un ģimenes miers
Viktorija skaidro, ka līdz šim ģimene izvēlējās publiski nerunāt, jo vēlējās pirmo sēru laiku izdzīvot savā tuvumā. Režisora vēlēšanās bija ļoti konkrēta – viņš nevēlējās, lai kāds viņu redz. Jānis Streičs gribēja, lai viņa tēls cilvēku atmiņās paliek dzīvs un gaišs. Tāpēc atvadīšanās notiks ar pelnu urnu, nevis tradicionālā veidā.
Meita uzsver, ka tētis pats bija visu saplānojis un atstājis precīzus norādījumus. Lietuvā jau notikušas atvadas pašā tuvākajā ģimenes lokā. Tur viss noritēja mierīgi, godinot senās katoļu tradīcijas, kas režisoram bija svarīgas. Šis mazais, privātais brīdis ļāva tuviniekiem būt kopā un izpildīt tēva lūgumu bez liekas uzmanības.
Atvadīšanās iespēja ikvienam
Plašāka sabiedrība no leģendārā mākslinieka varēs atvadīties 22. martā. Pasākums norisināsies Rīgā, Latviešu biedrības namā, no pulksten 12.00 līdz 14.30. Viktorija lūdz visus būt saprotošiem pret izvēlēto atvadu veidu ar urnu. Viņa apzinās, ka daļai tas var šķist neierasti, taču aicina cienīt tēva pēdējo izvēli.
“Šis nav stāsts par to, kā kuram šķiet pareizi. Šis ir stāsts par cieņu pret cilvēku,” raksta Viktorija. Viņa izsaka milzīgu pateicību visiem par līdzjūtības vārdiem un mīlestību, ko saņem viņa un režisora dzīvesbiedre. Kaut arī Jānis savu ģimeni bija gatavojis šim brīdim, tik milzīgs tautas atbalsts un kopīgais aizkustinājums viņām bijis patīkams pārsteigums.
Aiziešana tieši tā, kā vēlēts
Jānis Streičs nodzīvoja raženu un skaistu mūžu, dodoties mūžībā 89 gadu vecumā. Viņa brāļa sieva Maija Migla-Streiča atceras, ka brāļi bijuši ļoti tuvi. Lai gan bērnībā liktenis viņus uz laiku šķīra, pieaugušā vecumā viņi sazvanījās teju katru dienu. Sarunas parasti bijušas garas, joku un smieklu pilnas.
Pēc sava brāļa Ērika straujās aiziešanas, Jānis reiz teicis, ka arī pats vēlētos aiziet tieši tā – viegli un bez ilgām ciešanām. Un tas viņam arī izdevies. Maija to raksturo kā “karalisku” aiziešanu, kas pilnībā saskanēja ar viņa vēlmi un raksturu. Viņš aizgāja mierā, saglabājot savu pašcieņu līdz pēdējam mirklim.
Aizsaule kā gaiša pāreja
Daudzās savās filmās Jānis Streičs aizsauli attēloja nevis kā kaut ko baisu, bet gan kā gaišu un dabisku pāreju. Viņš pret dzīves beigām izturējās ar dziļu mieru un nebaidījās no neizbēgamā fakta. Lai gan viņa skatījums uz aizsaules dzīvi bija drīzāk skeptisks, viņa darbi un personība turpina starot.
Viktorija savu tēvu raksturo kā sauli, kas nevis apžilbināja, bet sildīja visus apkārtējos. Mākslinieks aiz sevis ir atstājis milzīgu mantojumu – filmas, gleznas un stāstus, kas turpinās dzīvot. Tagad tuvinieki un talanta cienītāji aicināti šo gaismu nest tālāk, atceroties režisoru ar smaidu un pateicību.
